Svētais Francisks

Īss Sv. Franciska no Asīzes dzīvesstāsts

Sv. Francisks (Jānis Bernardone, tā saukts no tēva puses) dzimis 1182. gadā Asīzē, Itālijā, bagāta audumu tirgotāja un septiņu bērnu ģimenē. Savā dzīves laikā viņš sludināja prieku, kas dzimst ciešanās, grēku nožēlā un Dieva žēlastībā.

Sv. FrancisksAgrā jaunībā Francisks (Frančesko – tā viņu sauca draugi) daudz ceļo un pavada laiku draugu pulkā, pārsvarā bezrūpīgā un līksmības pilnā dzīvē, kā arī sapņo par karavīra gaitām.

No 1202. – 1204. gadam viņš piedalījās karā starp Asīzi un Perudžu un tiek saņemts gūstā. Pēc atbrīvošanas jauneklis smagi saslimst. Ap 1206. gadu kādas lūgšanas laikā pussagruvušajā Sv. Damiāna baznīcā Francisks dzird balsi sakām: „Ej, Francisk, un uzcel no jauna manu namu, jo tas draud sabrukt.” Pēc šī notikuma mainījās visa Franciska dzīve, viņš atteicās no visa, kas viņam pieder, lai veltītu naudu baznīcas atjaunošanai, pat pārdeva audumu baķi no tēva veikala, tā izpelnoties sava tēva dusmas un nosodījumu. Kā rezultātā viņš atteicās no visa sava mantojuma, naudas, drēbēm un publiskā vietā – Asīzes laukumā – bīskapa un pūļa klātbūtnē, izģērbās, atdeva savas drēbes tēvam un teica: ,,Tagad man ir viens Tēvs – Debesīs.” Francisks kļūst par vientuļnieku un vēlāk par baznīcu atjaunotāju. 25 gadu vecumā pamet tēva mājas un nolemj turpmāko dzīvi dzīvot nabadzībā. Baznīcas atjaunošanas pabeigšanai viņš ubago akmeņus – iedzīvotāji viņu uzskata par jukušu, bet viņš tomēr rūpējas par nabagiem un sāk arī sprediķot.

Kāpēc tā notika? Dieva žēlastība un sastapšanās ar Jēzu Kristu Francisku noved pie dzīves sūtības, viņš pieņem lēmumu – visu savu atlikušo dzīvi mainīt tās pamatos.

Viņš savā dzīvē apdziedāja prieku un brīvību, kuru pats piedzīvoja kopā ar Dievu Tēvu un Viņa Dēlu Svētajā Garā, to prieku, ko cilvēkam spēj dot, kā pats teica, māsa nabadzība.

Šī drošība un bezrūpība par lietām, ko ienes garīgā nabadzība, gan Franciska, gan arī viņa sekotāju vidū, kad Tev nekas nepieder un līdz ar to nepazīsti bailes no nāves, kad vari to visu zaudēt, bet ka Debesu Tēvs rūpējas par tevi. Francisks neslēpās no citiem cilvēkiem, kā to dara daudzi, kas jūtas labi savās baznīcās, viņš pievērsās pasaulei un cilvēkiem, kuri atklājās, kā brīnišķīga Dieva dota dāvana.

Pats Kungs, kā teica svētais, deva viņam brāļus, kas vēlējās dzīvot tāpat kā Viņš. 1208. gadā Francisks apmetās uz dzīvi Porciunkulā un viņam pievienojās pirmie sekotāji, kuri dzīvoja nabadzībā un vienkāršībā. Šiem brāļiem Francisks dod vārdu “mazākie brāļi”. 1209. gadā pāvests Inocents III apstiprina mutisku viņu dzīves regulu. No 1212. gada Franciska garīgumam – dzīves stilam – pievienojas sv. Klāra no Asīzes, kurai vēlāk pievienojas dievbijīgas sievietes. Tiek nodibināts atsevišķs sieviešu atzars – II franciskāņu ordenis. 1223. gadā pāvests apstiprina Franciska otro reizi rakstīto regulu Mazāko brāļu ordenim. Svēto Francisku ar Jēzus Kristus upuri vienoja īpaša, pārdabiska saikne, dalība Viņa ciešanās. Šī žēlastība ir dota tikai nedaudzajiem svētajiem un Francisks bija viens no tiem. 1224. gadā Francisks ieraudzīja krustā sisto Serafīnu, kas viņam parādījās Laverna kalnā un tur viņš saņem stigmātus — Kristus brūču zīmes.
Francisks šo dzīvi noslēdza 1226. gada 3. oktobrī Porciunkulā, dienu vēlāk Franciska ķermeni svinīgi pārveda no Porciunkulas uz Asīzi, pa ceļam apstādamies pie Svētā Damiāna baznīcas, kur viņam godu atdeva “nabadzīgās kundzes” – sv. Klāra un viņas sekotājas.

Francisks tiek apbedīts Svētā Geregora (sv. Jura) baznīcā.
1228. gada 29. aprīlī pāvests Gregors IX bullā “Recolentes” lūdz kristiešu palīdzību bazilikas būvniecībai Franciska godam. 1230. gada 25. maijā Asīzē Svētā Franciska mirstīgās atliekas tiek pārnestas jaunuzbūvētajā bazilikā, kur atrodas līdz šim laikam.

Svētā Franciska dzīvi raksturo – Viņš bija paklausīgs Dieva iedvesmām, labi saprata un iegaumēja Dieva Vārdu, to pielietodams savā dzīvē, bija brālis visiem, paklausīgs Mātei Baznīcai un tās ganiem.